“Janvāra dienās Rīgā visa Latvija nostājās uz sava goda un pašcieņas barikādēm. Tas bija mūsu cerību un gribasspēka laiks. Mūsu kailo un un lepno dzīvību liecinājums par Latvijas neatkarību un brīvību. Šajās bezgala skaudrajās un vienlaikus tik neparasti apgarotajās janvāra dienās un naktīs mēs pirmo reizi neskaitāmo totalitārisma gadu laikā pa īstam nokratījām dvēselēs un prātos iezīdušās verdzības važas. Mēs patiesi atskārtām, ka vairs neesam necilvēcīgās varas viegli manipulējamu, lētticīgu ļaužu bars, bet gan Tauta. 1991. gada janvāris – vēl viens mūsu Gara atdzimšanas un atjaunotnes laika sprīdis ceļā uz neatkarību un brīvību.”
Leons Briedis
Laiks ir nežēlīgs… 30 gadi vēsturei ir tikai tāds īss laika posms, taču nu jau ir izaugušas 2 paaudzes un tas, kas notika 1991. gadā, viņiem ir vēsture. Tiem, kuri šobrīd ir piecdesmitgadnieki, sešdesmitgadnieki un vecāki, tas viss ir atmiņās, fotogrāfijās.
Arī mūsu skolas skolotāji dalījās savās atmiņās par šo laiku. Matemātikas skolotāja Silvija Bajāre veda armijas katlu ar buljonu un maizītes ar zapti uz Zaķusalu.
Latviešu valodas skolotājs Matīss Treimanis atceras, ka viņa tēvs kā ārsts dežurēja Doma baznīcā. Pats esot redzējis, kā helikopters riņķojis virs Doma laukuma. Laikā, kad atradies Stabu un Brīvības ielu krustojumā, izdzirdējis šāvienus – daudzus – Vecrīgā. Kopā ar vienu Latvijas igaunieti iztulkojis somiski D. Īvāna sacīto Eiropas tautām, ja pienāktu x stunda.
Sākumskolas skolotāja Inta Cielava atceras, ka tā esot bijusi tāda neziņa un arī bailes. Meitiņai nepilni divi gadi, bet vīrs un vēl daudzi pazīstami Zaķusalā visu nakti…
Natālija Mislēviča bijusi vēl pavisam maza, bet atceras, ka šajās dienās ģimene zaudējusi radinieku – ietriecies tankā, kurš stāvējis uz tilta bez signāluguņiem.
Sākumskolas skolotājas Ilvas Šembeles tēvs arī bijis Zaķusalā.
Pati atceros janvāra barikādes kā neziņas un baiļu pilnu laiku. Mans uzdevums bija būt kopā ar abiem mazajiem bērniem. Taču mans tēvs, nacionālās pretošanās kustības dalībnieks, pabijis Vorkutas politiski represēto lēģerī, arī piedalījās barikādēs. Tas viņam bija ļoti svarīgi. Dzīvodams netālu no Zaķusalas, Dīķu ielā, kopā ar manu mammu gatavoja sviestmaizes un nesa termosos tēju. Savukārt vīrs praktiski visu šo laiku pavadīja Zaķusalā kā neatliekamās medicīniskās palīdzības darbinieks un es dzīvoju lielā neziņā, vai viss ar viņu ir kārtībā, jo mobilo telefonu nebija, saziņas nekādas. Tā bija tāda nereāla sajūta – vai tiešām tas notiek tepat, Rīgā…
2007. gada 20.decembrī tika pieņemti grozījumi par apbalvošanu ar piemiņas zīmi “Par 1991. gada barikāžu dalībnieka piemiņas zīmi” noteiktajā kārtībā.
Pirmā piemiņas zīme pasniegta 1996. gada 20. janvārī, un ar to apbalvoti vairāk nekā 30 tūkstoši barikāžu dalībnieku.
Arī mūsu mājās šī piemiņas zīme, ko saņēma vīrs, ir kā atgādinājums par skarbajām janvāra dienām.
Jautrīte Velzete
